Aizstāvēšanās prezentācija disertācijai doktora grāda iegūšanai socioloģijas nozarē, lietišķās socioloģijas apakšnozarē. Darba zinātniskais vadītājs: Dr.soc., profesors Aivars Tabuns.

1.  
Latvijas Universitātes Socioloģijas, politikas zinātnes un komunikācijas zinātnes promocijas padomes atklātā sēde
LU Sociālo zinātņu fakultātē Lomonosova ielā 1a, 210. auditorijā, plkst. 14:00. 2015.01.23. LU SZF
2015. gada 23. janvārī, Rīgā
Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt 13, 12)
Disertācija doktora grāda iegūšanai socioloģijas nozarē, lietišķās socioloģijas apakšnozarē
Darba zinātniskais vadītājs: Dr.soc., profesors Aivars Tabuns

2. Amatiermāksla – sistemātiski nepētīta.
Latvijas amatiermākslā:
● senas tradīcijas;
● lielas valsts/pašvaldību investīcijas.
Kultūras līdzdalība – sociāli nozīmīgs temats attīstības politikā.
Problēma: instrumentalizācija un sociālā atdeve.

3. KONVENCIJA PAR KULTŪRAS IZPAUSMJU DAUDZVEIDĪBAS AIZSARDZĪBU UN VEICINĀŠANU
UNESCO ģenerālkonference, Parīze, 2005. gada 20. oktobris
13. pants. Kultūras integrēšana ilgtspējīgā attīstībā
Puses cenšas integrēt kultūru savā attīstības politikā visos līmeņos, lai radītu labvēlīgus
nosacījumus ilgtspējīgai attīstībai, un tā ietvaros tiecas sekmēt aspektus, kas saistīti ar
kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.
LR stājas spēkā: 06.10.2007.

4. Pamatpieņēmums.
Amatiermākslas kolektīvs – brīvprātīga asociācija, šāda veida kultūras
līdzdalība veido sociālo kapitālu.
Mērķis.
Darba mērķis ir izpētīt Latvijas lauku amatiermākslas izmantošanu kopienas
attīstībā.
Tēze.
Amatiermāksla ir būtisks kopienas attīstības resurss, kas Latvijā netiek
pietiekami aktīvi un apzināti izmantots.

5. 1. ‘Instrumentalizācijas’ (attīstības un kultūras politikas):
kā tiek konceptualizēta un praktiski izmantota
amatiermāksla?
2. ‘Rezultāta’(amatiermākslas empīrija):
kāda ir Latvijas lauku iedzīvotāju kultūras līdzdalība, kā tā
atbilst teorijā aprakstītajam kultūras un attīstības modelim?

6. Attīstības diskursi un to pārmaiņu skaidrojumi; attīstības politika un kultūra – Nedervīns
Pīterse (Jan Nederveen Pieterse); Franks Mulaerts (Frank Moulaert).
Kapitālu pieeja – Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu).
Sociālais kapitāls – Džeimss Kolmens (James S. Coleman), Pjērs Burdjē un Roberts
Patnams (Robert Putnam).
Kopiena – Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies); kopienas attīstība – LED, ABCD u.c.
pieejas.
Reģions, telpa un vieta – humānistiskās ģeogrāfijas fenomenoloģiskā pieeja.
Kultūras līdzdalības pieeja, kopienas kultūras lauks – Burdjē, Alans Lomaks (Alan
Lomax), Antons Enions (Antoine Hennion), Šarona Žanote (Sharon Jeannotte).
Kultūrpolitikas teorijas un prakses (vēsture) – Marka Šterna (Mark J. Stern) un Sjūzenas
Seifertes (Susan C. Seifert) trīs kultūrpolitisko pieeju klasifikācija.

7. Jauktā pieeja: kvalitatīvā un kvantitatīvā.
Trīs veidu triangulācijas:
● dažādas teorijas;
● dažādas metodes;
● dažādi avoti.

8. Jēdzienu, teoriju, pieeju
teorētiska analīze
Sociālais kapitāls (Patnams, Burdjē, Kolmans), attīstība (Pieterse, Mulaerts, Zahs, Amins,
Kītings), kopiena (Tennīss, Etcioni, Tuans, Lefevrs, Kresvels), kopienas attīstība, kultūras
līdzdalība (Lomaks, Burdjē, Žanote, Enions, Pavlovs, Tisenkopfs), kultūrpolitika (Šterns
un Seiferte, Vuiks).
Vēsturiska analīze
Attīstības un kultūras politika, PSRS un Latvijas kultūras pārvalde, amatiermākslas
funkcionēšana.
Kvalitatīvā
kontentanalīze
Reģionālās attīstības un kultūrpolitikas dokumenti (likumi, plāni, stratēģijas, īstenošanas
ziņojumi u. c.); reģionālās preses ‘kultūras’slejas („Saldus Zeme”, „Ludzas Zeme”,
„Ezerzeme”).
Kvalitatīvā salīdzinošā
analīze
Reģionālās preses ‘kultūras’slejas („Saldus Zeme”, „Ludzas Zeme”, „Ezerzeme”).
Ekspertu intervijas Nacionālā un vietējā līmeņa kultūras pārvaldes vadītāju intervijas.

9. Kultūras darbinieku e-aptauja Vietējā līmeņa kultūras dzīves organizatori (pamatā – kultūras namu vadītāji).
Kvantitatīvā kontentanalīze,
kultūrpolitisko diskursu analīze
Reģionālās attīstības un kultūrpolitikas dokumenti (likumi, plāni, stratēģijas,
īstenošanas ziņojumi u. c.).
Līdzšinējo pētījumu apskats
LPSR un LR kultūras līdzdalības ‘lietišķie’pētījumi un akadēmiskās
publikācijas.
Gadījuma izpēte Viļānu novads.
Sekundāro datu kvantitatīvā
analīze
Piecu reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju aptauju datu padziļināta pieaugušo
amatieru kultūras līdzdalības analīze.
Kultūras statistikas analīze
LDKK (www.kulturaskarte.lv), CSP sociāli ekonomiski-demogrāfiskie dati,
Valsts kases u. c. datu bāzes.

10. Tēze apstiprināta: amatiermāksla ir būtisks kopienas attīstības resurss, kas
Latvijā netiek pietiekami aktīvi un apzināti izmantots.
Argumenti trīs laukos:
politikas, amatiermākslas, kultūras pārvaldības.
* * *
1. Politikā dominē ilgtspējīgas attīstības pieeja.
Kultūra ir viens no ‘labas attīstības’mērķiem un mērauklām, un nozīmīgiem instrumentiem.
2. Kultūras potenciāls Latvijas attīstības un kultūras politikās:
‘sašaurināts’ un ‘nemoderns’.
Kultūra kā sabiedriskais labums; kultūras instrumentalizācija – margināla (izņēmums – latviskās [arī lokālās]
identitātes atražošana).
POLITIKA

11. 3. Amatiermāksla – būtiska lauku vietējās sabiedriskās dzīves sastāvdaļa un kopienas
veidotāja.
Tās loma lielāka kopienās, kuras atrodas nomalēs (pierobežā, tālu no lielām pilsētām) un kuru apdzīvotība nav
blīva. Tajās amatiermākslas līdzdalība ir intensīvāka un “aizņem” lielāku sociālās telpas īpatsvaru.
4. Pieaugušo kolektīvās amatiermākslas līdzdalība – nevienmērīga (ģeogrāfiski-
sociāli-demogrāfiski).
Atsevišķas grupas praktiski nepiedalās/izslēgtas. Tas nav ne diskusiju, ne uztraukuma objekts.
AMATIERMĀKSLA

12. 5. Latvijas kultūrpolitika:
● replicēts padomju paternālistiskais modelis
(nereformēta pārvaldes sistēma);
● dubults kontroles zudums
(zaudēta gan kontroles funkcija, gan kapacitāte kontrolēt).
6. Amatiermāksla („pašdarbība”) – kaut kas cits, nekā sociālā kapitāla un kultūras
līdzdalības teorijās aprakstītās pilsoniskās sabiedrības pašorganizējošās brīvprātīgās
asociācijas.
Neatbilstība kopienas sociālā kapitāla augšanas modelim: aug individuālais un saliedējošais, bet mazākā
mērā – kopienas un vienojošais sociālais kapitāls.
KULTŪRAS PĀRVALDĪBA

13. Teorētiskie modeļi un mehānismi: ‘ideālais kopienas kultūras lauks’; ‘vietas kultūras kritiskā
masa’; ‘novadu kultūras līdzdalības indekss’; ‘baudas kapitāla’ jēdziens.
Jaunas pieejas (piem., kultūras pilsoniskuma [cultural citizenship]; kultūrvirzīta attīstība
[culture-led development]; kultūras demokrātija [cultural democracy]); terminu un jēdzienu
latviskošana (piem., Asset-Based Community Development – kopienas resursos balstīta
attīstība; audience participation – pasīvā kultūras patērēšana; path dependency – ‘iestaigātā
ceļa’ ietekme).
Politikas dokumentu kvantitatīvā kontentanalīze; kvalitatīvā salīdzinošā analīze (KSA).
Padziļināta Latvijas iedzīvotāju amatiermākslas līdzdalības statistiskā analīze.
Sociālā kapitāla cirkularitātes problēmas risinājums – kultūras lauka modelī ‘ievietojot’
ekoloģisko un baudas kapitālus.

14. Konceptuāls un analītisks Latvijas kultūrpolitikas prakses, vēstures un tradīciju izvērtējums.
Plaša diskusija sabiedrībā, kurā tiek pārstāvēti ne tikai profesionālo kultūras darbinieku
(mākslinieku, kultūras profesionāļu) viedokļi, bet arī valsts pārvaldes, politiķu, vietējo
un ārvalstu ekspertu, iedzīvotāju un amatieru interešu grupu viedokļi.
* * *
● Dažu galveno kultūrpolitisko prioritāšu noteikšana
(īsi un saprotami katram iedzīvotājam).
● Kritiska Latvijas kultūras pārvaldības izvērtēšana
(dažādu laiku Latvijas kultūrpolitisko modeļu un kultūras sociālās funkcionēšanas
salīdzinājums, ņemot vērā citu bijušo PSRS republiku un ārvalstu mūsdienu pieredzi).

15. ● Reālistisku reģionālās (kopienu?) kultūrpolitikas modeļu veidošana
(diferencēti vietējā [mikro] līmeņa kultūrpolitiskie modeļi).
● Konceptuāli un praktiski nošķirt profesionālās mākslas un amatiermākslas
politikas un pārvaldības.
● Izmēģināt lielākas ‘neatkarības došanu’ amatiermākslas kolektīviem.
● Pašvaldībām būtu īpaši jārūpējas un jāstimulē aktīvu un harizmātisku līderu
piesaistīšana.
● Pašvaldībām un valsts institūcijām būtu jāseko ne tikai to uzturētās
amatiermākslas kvalitātei, bet arī kvantitātei, ar to pamatā saprotot dažādu
iedzīvotāju grupu līdzdalību amatieru kultūrā.

17.  https://www.youtube.com/watch?v=HQ1ajz2sHik – Viļānu Masļeņica, 2011
 https://www.youtube.com/watch?v=iSfazeMh9w4 – Viļāni, Deņ pobedi, koncerts KN, 2011
 https://www.youtube.com/watch?v=08veqe4VQiM – Dekšārēs, Viļānu nov., Līgo estrādē, 2011
 https://www.youtube.com/watch?v=b11jdhzcntU – Viļānu svētki, Lakstīgalu salas estrādē, 2012
 https://www.youtube.com/watch?v=w7f-2Ag7CAY – Viļānu Māksas un mūzikas skola, 2012
 https://www.youtube.com/watch?v=s83CiUzGX_M – «Viļānos bez darba trešā daļa iedzīvotāju», 2010